Sākums –  Labdarības fonds – Korporatīva ziņa – 

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja attīstība

2015. gada 2. decembris

Jau pagājis gads, kopš atsācies intensīvs darbs pie Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveides, kuru līdz 2021. gadam šim nolūkam jaunbūvētā ēkā New Hanza City teritorijā kopīgiem spēkiem apņēmušies atklāt ABLV Charitable Foundation, Borisa un Ināras Teterevu fonds un Kultūras Ministrija. Mecenāti bez valsts finanšu palīdzības ir apņēmušies ieguldīt vismaz 30 miljonus EUR muzeja celtniecībā un darba uzsākšanas nodrošināšanā. Trīspusēja ekspertu komisija šoruden pabeidza darbu pie muzeja koncepcijas izstrādes. — Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs.

Muzeja koncepcijā formulētas vadlīnijas attiecībā gan uz mākslas darbu kolekcijas veidošanas principiem un izstāžu darbību, gan vēsturisko pētniecību un iesaisti mākslas dzīves aktuālajās norisēs. Tāpat arī koncepcija iezīmē daudzveidīgas dialoga formas starp muzeju un tā apmeklētāju. Nu muzeja vīzija ir ceļā uz konkrētām aprisēm: tiek veikti priekšdarbi, lai topošā muzeja ēkai izsludinātu starptautisku arhitektūras skiču konkursu.

Konkursa organizēšana uzticēta Malcolm Reading Consultants komandai, par kuras kompetenci arhitektu izvēlē un piesaistē stāsta rinda veiksmīgu projektu – nule kā noslēdzies arhitektūras konkurss Gugenheima muzejam Helsinkos, savukārt pasaules izstādē Expo2015 britu paviljona ēka godalgota kā arhitektūras ziņā izcilākā ekspozīcijas būve. Malcolm Reading Consultants uzrunātie arhitektu biroji jau pavisam drīz šķirstīs muzeja koncepcijas dokumentus, domājot par muzeja darbības iecerēm atbilstošāko ēkas risinājumu. Tādēļ mēs vēlamies arī Jums piedāvāt iespēju iepazīt pamataprises topošā muzeja radošajai stratēģijai.

Liekas pašsaprotami, ka laikmetīgās mākslas muzejiem sava satura veidošanā jābūt tikpat elastīgiem, cik daudzšķautnaina un savās izteiksmes formās radikāli dažāda ir mūsdienu māksla. Praktiski ņemot, tas saistīts ne tikai ar teorētiskiem strīdiem par to, kā paplašināt muzeju darbības programmu, bet arī ar rindu tehniskas dabas jautājumiem. Kā vienas un tās pašas telpas pielāgot gan lielformāta mākslas instalācijām, kurās skatītāji mudināti kāpelēt, ložņāt un šļūkt, gan rāmu apcerību rosinošām glezniecības izstādēm? Kā nodrošināt videomākslas eksponēšanu aptumšotās telpās, vienlaikus paturot prātā arī mākslas performances, kam nepieciešama intīma mēroga skatuve bez pamanāmām rampas gaismām? Un kādus kūleņus laikmetīgajā mākslā nāktos paredzēt uz priekšdienām, lai muzeja ēkas infrastruktūra nebūtu novecojusi jau īsi pēc atklāšanas?

Kopš sešdesmitajiem gadiem, kad Ņujorkas MoMA (Museum of Modern Art) savā ekspozīcijā iekļāva Endija Vorhola darinātos Campbell zupu konservu “plakātus” un krāvumus ar Brillo iepakojuma kastēm, nošķirt skaidras robežas starp mākslu un “nemākslu”, muzeju eksponātiem un sadzīves reālijām ir kļuvis grūtāk. Turklāt, mūsdienu mākslinieki labprāt strādā arī ārpus muzeju vides, sekojot vācu pēckara mākslas korifeja Jozefa Boisa paustajai teorijai par “sociālo plastiku”. Viņš aicināja tradicionālos tēlniecības materiālus (koks, akmens, bronza) aizstāt ar “sociālo procesu matēriju”, bet kaltus, grebuļus, atlējumu veidnes nomainīt pret pilsoniskās sabiedrības instrumentiem – indivīdu atbildību par sabiedrībai kopīgām problēmām, līdzdalību kopienai būtisku lēmumu pieņemšanā un sadarbību kopīgu mērķu sasniegšanai. Šie divi piemēri ilustrē paradigmas maiņu, kas laikmetīgās mākslas izpausmes būtiski atšķir no iepriekšējiem gadsimtiem un paģēr no skatītāja cita rakstura prasmes un priekšzināšanas.

Un tomēr... Jo sarežģītāka un grūtāk saprotama šķiet kļūstam mūsdienu māksla, jo apmeklētāki – paradoksālā kārtā – ir kļuvuši laikmetīgās mākslas muzeji un izstādes. Kur meklējama šo panākumu atslēga, un vai starptautiskā muzeju pieredze darbā ar konceptuālās mākslas ietekmēm maz ir pielāgojama Latvijas kultūras videi, kuru vēl relatīvi nesen pārvaldīja ideoloģiska rakstura normatīvi?

Viens no skaidrojumiem laikmetīgās mākslas muzeju augstajiem apmeklētības rādītājiem ir tajā, ka muzeju institūcijas ir pārņēmuši mūsdienu mākslas radošās stratēģijas. Muzejs vairs nav mājvieta vienīgi mākslas meistardarbiem. Tiem līdzās muzeja darbības fokusā ir arī šķietami profānais. Mūsu sadzīvei norisot piesātinātā mediju vidē un vizuālo kultūrzīmju pārbagātībā, mākslas muzeji palīdz atrast ikdienas orientierus. Tie skaidro paralēles un savstarpējo sazobi starp šķietami nošķirtām vizuālo tēlu sistēmām – grafisko dizainu un masu medijiem, modi un patērniecību, mākslu un komunikācijas tehnoloģijām. Mainījušās ir arī muzeju attiecībās ar auditoriju. Informācijas plūsma muzejos vairs nav vienvirziena. Rinda sociālās iesaistes mehānismu nodrošina muzejiem jaunu pielietojumu. Tie kalpo kā sadarbības un pieredzes apmaiņas platformas: bērnu muzejs un ģimenes pedagoģija, mūžizglītības programmas pieaugušajiem, lektoriji partnerībā ar augstskolām, muzeja projektu atbalsta biedrības, voluntieru programmas studējošajiem un senioriem.

Tas viss ņemts vērā, strādājot pie topošā muzeja arī mūsu gadījumā. Arī Latvijas laikmetīgās mākslas norisēs vienmēr līdzās tradicionālām radošo izpausmju formām ir pastāvējuši novatoriski meklējumi viņpus ierastā. Kā piemērus pietiks minēt vien dažus. Tie ilustrē, cik pieejās atšķirīga ir mūsdienu mākslas palete, un cik elastīgai ir jābūt muzeja pieejai to dokumentācijā, pētniecībā un izstāžu reprezentācijā.

Hardijs Lediņš astoņdesmitajos gados kopā ar domubiedru grupu iekopa gadskārtu rituāliem līdzīgu paražu doties pa dzelzceļa uzbērumu no Rīgas centra un Bolderāju, lai ļautos nejaušiem apstākļiem un situācijām, kas gājiena dalībniekiem pavērtu citu redzējumu uz pilsētvidi, kurā viņi dzīvo. Rasas un Raita Šmitu iniciētais tīklu mākslas kolektīvs E-Lab vēl tālajā 1997. gadā izveidoja interaktīvu straumēšanas radioplatformu internetā, kas izpelnījās starptautiski prestižā festivāla Ars Electronica balvu. Katrīna Neiburga ar TV Shop reklāmu stilistikā ieturētiem videosižetiem LNT ēterā savulaik popularizēja tējas sēni kā mājas apstākļos audzētu alternatīvu kokakolonizācijai un neapdomīgai patērniecībai. Savukārt Aigars Bikše 2004. gada Rīgas Arhitektūras biennāles ietvaros Lielajos kapos iekārtoja datorizētu “Zemes mātes biroju” kā piemiņas zīmi kapu vietām, kas zudušas no pilsētnieku vēsturiskās atmiņas, kapsētai pārtopot par parku.

Līdzīgi kā ar Lielajiem kapiem, no vēsturiskās atmiņas zūd arī vēl pavisam nesen visiem pašsaprotami vizuālās kultūras objekti – ģimenes fotoalbumi smagos ādas vākos, kladēs ielīmēti avīžu izgriezumi ar kinoekrānu dīvām, glītrakstīšanas burtnīcas. To vietā nāk Instagram un YouTube, sava personīgā tēla mārketings Facebook un Endija Vorhola piesauktā patiesība, ka “nākotnē ikviens varēs iegūt slavu uz piecpadsmit minūtēm”. Straujās izmaiņas, kas skar arī mākslas pasauli, vislabāk raksturo fotogrāfija. Tiek lēsts, ka laika posmā no tās izgudrošanas 1839. gadā līdz 2011. gadam, kopumā ticis uzņemts ap 3.5 miljardiem fotogrāfiju, no kurām desmit procenti tapuši vien pēdējos divpadsmit mēnešos. Pēdējo četru gadu laikā fotogrāfiju apjoms ir vairākkārt pieaudzis, liekot prognozēt, ka 2015. gadā vien klāt nācis vesels miljards (Infotrends 2014 Worldwide Image Capture Forecast). Korejiešu fotogrāfs Seung Vū Baks šajā kontekstā fotogrāfēšanu trāpīgi salīdzina ar “šaudīšanos ar ūdens pistoli zem ūdens”.

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam tāpat kā citiem ir jārēķinās ar nākotnes faktu, ka būtiskākā muzeja darbības joma – līdzās pētniecībai un glabāšanai – ir stāstījuma veidošana, kas balstīta nevis uz mākslasdarbu “pašvērtību”, bet uz kontekstu analīzi, kas tos padara jēgpilnus. Šiem stāstiem ir jābūt mainīgiem, elastīgiem dialogā ar dažādām auditorijas grupām, un gataviem pārvaicāt tradicionālos priekštatus par kultūru hierarhijām.

Tādēļ muzejā plānojums neparedz funkcijās strikti iezīmētu dalījums starp izstāžu telpām, kas paredzētas pastāvīgajai kolekcijai un īpašām sezonas izstādēm. Tās papildinās viena otru, par prioritāro programmā pārmaiņus izvēloties gan augstas raudzes ceļojošo izstādi, ko veidojusi starptautiska mēroga partnerinstitūcija, gan vieskuratora atlasītu ekspozīciju no paša muzeja krājumiem. Muzejs varēs būt vieta gan performanču vai eksperimentālo filmu festivāliem, gan Latvijas mākslinieku kopienas grupu un personālizstādēm. Muzeja darbinieku kolektīvs tādēļ iecerēts kā kodols dažādām sadarbības platformām. Līdzās darbinieku telpām ēkas projektā paredzēts arī kopdarbes birojs, kurā pie īstermiņa projektu izstrādes muzeja paspārnē strādās pop-up formas radošās komandas, tādejādi ļaujot piesaistīt programmu veidošanā citu jomu profesionāļus.

Zinot, cik raiba ir laikmetīgā māksla, kā arī pamanot, ka arvien biežāk ir sastopami mākslas darbi, kuru tematika saistīta ar kolekcionēšanas un arhivēšanas rituālu savādo iedabu, varam tikai spekulēt, kāda tieši izskatīsies mūsdienīga mākslas muzeja programma pēc gadiem desmit vai vairāk. Var gadīties, ka muzeji vispārējās digitalizācijas un informācijas tehnoloģiju diktētajā laikmetā būs ar īpašu statusu, jo piedāvās “analoga” rakstura estētisku pārdzīvojumu, kuram nepieciešama skatītāja ķermeniskā klātbūtne. Atdalīti no realitātes, mēs vēlēsimies te sastapties klātienē ar mākslu un nepastarpināti iepazīties ar citiem mākslas mīļotājiem. Iespējams, muzejs būs ne tikai iecienīta tikšanās vieta, bet arī realitātes saistviela.

Šajā ziņā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs kā pastarītis nonāktu savdabīgā dialogā ar Rīgas muzeju pirmsākumiem, kas saistās ar ārsta un ceļotāja Nikolaja Himzeļa vārdu. Pēc viņa nāves kolekcijai nonākot kā dāvinājumam pilsētas īpašumā, Rīgas rāte 1773. gadā dibināja Himzeļa muzeju, kas deva iespēju tuvumā apskatīt un apčamdīt citādāk tik neaptverami plašo pasauli. Vēl līdz mūsdienām no Himzeļa vunderkameras krājumiem saglabājušies ap simts priekšmetiem: kaulā grieztas šaha figūras no Tālajiem Austrumiem, opija pīpes, ažūru ornamentu rotāti kokosrieksti no Āfrikas, ievērojamu personu portreti un mākslinieka K.T.Fehhelma gleznoti Rīgas skati. Mēs esam pārliecināti, ka arī Laikmetīgās mākslas muzejs iezīmēsies Jaunās Hanzas Pilsētas panorāmā kā saziņas vertikāle, kalpojot par taustāmu Latvijas kultūras saikni ar pārējo pasauli un mūsu pašu ikdienas realitāti.

Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Rādīt vēl